Padoms, ko saņēmu no bagātākā cilvēka Babilonā

Un pirms es vēl uzzināju par visām tām lietām, par kurām stāstīšu manā praktiskā seminārā „Tava Slepenā Naudas Karte” 29.03.2015. Rīgā, un par kurām nemāca nedz augstskolās, nedz biznesa semināros un kursos, bet kas tieši ietekmē to, cik daudz naudas pelnāt, tērējat, uzkrājat vai aizņematies, man palaimējās „satikt” „Bagātāko cilvēku Babilonā”, kura padoms lika pamatu maniem pirmajiem soļiem ārā no parādiem un dzīvošanas no algas līdz algai. 

Tagad šis padoms ir pieejams arī jums:

 Džordžs S. Klāsons „Bagātākais cilvēks Babilonā”

 Senajā Babilonā reiz dzīvoja kāds ļoti bagāts cilvēks, vārdā Arkado. Viņa milzīgā bagātība bija izslavēta tuvu un tālu. Tāpat bija izslavēts viņa dāsnums. Viņš bija devīgs pret nabadzīgajiem. Viņš bija cēlsirdīgs pret savu ģimeni. Pats viņš naudu tērēja ar plašu roku. Tomēr viņa bagātība ar katru gadu vairojās daudz ātrāk, nekā viņš spēja to iztērēt.

Daži viņa jaunības dienu draugi apciemoja viņu un teica: „Tu, Arkado, esi laimīgāk par mums. Tu esi kļuvis par bagātāko cilvēku Babilonā, bet mēs cīnāmies par iztiku. Tu vari valkāt vissmalkāko apģērbu un ēst delikateses, bet mums jābūt apmierinātiem, ja varam ietērpt savas ģimenes locekļus kaut cik pieklājīgā apģērbā un sagādāt tiem kaut kādu barību. Jā, reiz mēs visi bijām vienādi. Mēs mācījāmies pie viena skolotāja. Mēs spēlējām vienas spēles. Ne mācībās, ne sacensībās tu nebiji pārāks par mums. Un visus tos gadus tu arī nebiji vairāk un neatlaidīgāk strādājis par mums. Kādēļ tad untumainais liktenis ir bijis tev tik labvēlīgs un piešķīris visus dzīves labumus, bet mums pagriezis muguru, kaut arī mums ir tikpat daudz nopelnu?”

Uz to Arkado viņiem iebilda, sacīdams: „Ja jūs kopš jaunības gadiem neesat ieguvuši vairāk par iztikas minimumu, tad jūs vai nu neesat iemācījušies likumus, kas pārvalda bagātības iegūšanu, vai arī tos neesat ievērojuši.

Untumainais liktenis ir ļauna dievība, kas nedāvā ilgstošu laimi nevienam. Gluži otrādi, tas pazudina gandrīz visus, kurus apbārsta ar nepelnītu zeltu. Tas liek tiem vieglprātīgi tērēt naudu, un drīz tie izšķiež visu, ko saņēmuši, paliekot ar negausīgu iekāri un vēlmēm, kuras tie nespēj apmierināt. Citi likteņa lutekļi kļūst par skopuļiem, krāj kaudzē bagātības, baidoties tās iztērēt, jo zina, ka viņiem nepiemīt spējas tās vēlreiz sakrāt. Viņus turklāt vēl moka bailes no laupītājiem, un viņi nolemj sevi tukšai un bēdpilnai dzīvei.

Iespējams, ka ir arī tādi cilvēki, kas saņem nepelnītu bagātību, pavairo to un ir laimīgi un apmierināti pilsoņi, bet to ir tik maz, ka esmu dzirdējis tikai runas par tiem. Padomājiet par tiem, kas pēkšņi mantojuši bagātību, un sakiet, ka man nav taisnība.”

Viņa draugi atzina, ka šie vārdi patiešām attiecas uz tiem cilvēkiem viņu paziņu starpā, kas bija mantojuši bagātību. Un viņi lūdza Arkado pastāstīt, kā viņš ir ticis pie tik lielas bagātības.

Arkado turpināja: „Jaunībā es savā apkārtnē centos saskatīt visu, kas sniedz laimi un apmierinājumu, un sapratu, ka bagātība palielina laimes iespējas.

Bagātība ir spēks. Bagātam cilvēkam ir daudz iespēju dzīvē.

Viņš var bagātīgi iekārtot un izdaiļot savu māju.

Viņš var ceļot uz tālām zemēm.

Viņš var baudīt tālo zemju gardumus.

Viņš var nopirkt zelta izstrādājumus un dārgakmeņus.

Viņš var uzcelt varenus tempļus dieviem.

Viņš var darīt visas minētās lietas un daudz ko citu, kas sniedz baudu jutekļiem un apmierinātību dvēselei.

 

Kad es to sapratu, es sev apsolīju, ka izmantošu savas tiesības uz dzīves labumiem. Es nebūšu viens no tiem, kas stāv malā, ar skaudību nolūkojoties citu priekos. Es neapmierināšos ar lētām, kaut pieklājīgām drēbēm. Es nepieņemšu nabadzību. Gluži otrādi. Es kļūšu par viesi bagāto dzīrēs.

Būdams, kā jūs visi zināt, necila tirgotāja dēls no lielas ģimenes bez cerībām uz mantojumu un nebūdams apveltīt, kā jūs atklāti norādījāt, ar lielu gudrību, es sapratu, ka savu vēlmju piepildīšanai man būs nepieciešams laiks un zināšanas.

Attiecībā uz laiku varu teikt, ka visiem tā ir pietiekami. Ikviens no jums ir ļāvis veltīgi aizplūst laikam, kuru jūs būtu varējuši izmantot, lai kļūtu bagāti. Un tomēr, kā jūs atzināt, jums nav nekā cita, ko parādīt, kā tikai jūsu jaukās ģimenes, ar kurām varat pamatoti lepoties.

Runājot par mācībām, vai tad mūsu gudrais skolotājs nemācīja mums, ka ir divu veidu zināšanas: pirmās attiecas uz to, ko mēs iemācāmies un zinām, otras – uz māku saskatīt to, ko mēs vēl nezinām.

Tādēļ es nolēmu atklāt, kā uzkrāt bagātības, un, kad būšu to atklājis, uzskatīt bagātību uzkrāšanu par savu uzdevumu, kas jāveic labi, jo vai tad nav prātīgi priecāties par dzīvi, kamēr dzīvojam zem saules, tāpēc, ka mums uzbruks diezgan bēdu, kad mitīsim tumšajā garu pasaulē.

Es atradu tekstu pārrakstītāja darbu vēstures pierakstu glabātavā un katru dienu garas stundas rakstīju ķīļu rakstā uz māla plāksnītēm. Nedēļām un mēnešiem es pūlējos, bet mana alga bija tik maza, ka nebija ko citiem parādīt. Visu savu algu iztērēju ēdienam un apģērbam, un ziedojumiem dieviem, un citām lietām, kuras grūti atcerēties, bet es neaizmirsu savu apņemšanos.

Kādu dienu Algamišs, augļotājs, atnāca pie pilsētas pārvaldnieka un pasūtīja devītā likuma norakstu. Viņš teica: „Man tas ir vajadzīgs pēc divām dienām, un, ja darbs būs paveikts laikā, tu dabūsi divus vara naudas gabalus.”

Es strādāju cik spēka, bet likums bija garš, un, kad Algamišs atnāca pēc tā, darbs vēl nebija pabeigts. Viņš bija nikns, un, ja es būtu viņa vergs, viņš būtu mani nopēris. Zinādams, ka pilsētas pārvaldnieks neļaus viņam mani aizskart, es no viņa nebaidījos un teicu: „Algamišs, tu esi ļoti bagāts vīrs. Pastāsti man, kā arī es varu kļūt bagāts, un es visu nakti grebšu zīmes mālā, un, saulei lecot, noraksts būs gatavs.”

Viņš pasmaidīja un atbildēja: „Tu esi nekaunīgs blēdis, bet es esmu ar mieru noslēgt šo darījumu.”

Es grebu visu nakti, kaut gan man sāpēja mugura, gaismekļa degļa smaka galvu plēsa vai pušu un skats bija apmiglots. Bet, kad līdz ar saullēktu atnāca Algamišs, plāksnītes bija gatavas.

„Tagad,” es teicu, „pastāsti man, ko apsolīji.”

„Tu esi turējis vārdu, mans dēls,” viņš laipni teica, „un es esmu gatavs turēt savu vārdu. Es tev pastāstīšu to, ko vēlies uzzināt, jo kļūstu vecs un veci vīri mīl kulstīt mēli. Un, kad jaunais nāk pie vecā pēc padoma, viņš saņem gudrību, kas nāk ar gadiem, bet pārāk bieži jaunie domā, ka vecie pazīst tikai pagājušo dienu gudrību, un tādēļ neko neiemācās. Bet atceries, ka šīs dienas saule spīdēja arī tad, kad piedzima tavs tēvs, un vēl arvien spīdēs, kad tavs pēdējais mazbērns aizies ēdu valstībā.”

„Jaunu cilvēku doma,” viņš turpināja, „ir spoža gaisma, kas atplaiksnās kā meteors, liekot blāzmot debesu velvei, bet veca vīra gudrība ir kā stāvzvaigznes, kas izstaro nemainīgu gaismu, lai jūrnieks varētu paļauties uz to, stūrējot kuģi.

Ņem vērā manus vārdus! Ja to nedarīsi, tu nespēsi saprast patiesību, ko tev pastāstīšu, un domāsi, ka tavs nakts darbs ir bijis veltīgs.”

Viņa acis zem pinkainajām uzacīm vērīgi lūkojās manī, un viņš teica klusā, pārliecinošā balsī:

„Es atradu ceļu uz bagātību, kad nolēmu, ka daļa no visa, ko pelnu, pieder man, un tu darīsi tāpat.”

Viņš turpināja skatīties uz mani ar caururbjošu skatu, bet neko neteica.

„Vai tas ir viss?” es vaicāju.

„Ar to pietika, lai pārvērstu aitu gana prātu augļotāja prātā,” viņš atbildēja.

 „Bet viss, ko es pelnu, pieder man, vai tad ne?” es prasīju.

„Nebūt ne,” viņš atbildēja. „Vai tad tu nemaksā drēbniekam? Vai tu nemaksā kurpniekam? Vai tu nemaksā par ēdienu? Vai tu vari dzīvot Babilonā, neizdodams naudu? Kas tev ir palicis pāri no pagājušā mēneša peļņas? No pagājušā gada? Muļķis. Tu maksā visiem, bet ne sev. Stulbenis, tu strādā citu labā. Tikpat labi tu varētu būt vergs un strādāt par vēdera un apģērba tiesu. Ja tu paturētu sev desmito daļu no tā, ko pelni, cik daudz mantas tev būtu pēc desmit gadiem?”

Mana skaitīšanas prasme nepameta mani, un es atbildēju: „Tik, cik es nopelnu gada laikā.”

„Tā ir tikai puse patiesības,” viņš atcirta, „katra zelta gabals, ko ietaupi, strādās tavā labā kā vergs. Katrs vara naudas gabals, ko tas nopelna, ir tā bērns, kas arī pelnīs tev naudu. Ja gribi kļūt bagāts, tad taviem ietaupījumiem ir jāpelna tev nauda, un arī ietaupījumam no ietaupījuma ir jāpelna, lai tas viss tev nestu to pārpilnību, pēc kuras tu alksti.”

„Tu domā, ka es tev pienācīgi nesamaksāju par tavu nakts darbu,” viņš turpināja, „bet es tev maksāju tūkstošreiz vairāk, nekā tev pienākas, ja tev pietiek prāta, lai saprastu patiesību, ko tev piedāvāju.

Daļa no tā, ko pelni, pieder tev. Tā nedrīkst būt mazāka par desmito daļu no tā, ko tu pelni, lai cik maza arī būtu tava alga. Tai jābūt tik lielai, cik tu vari atļauties. Vispirms samaksā sev. Nepērc no drēbnieka un kurpnieka vairāk, kā vari samaksāt no atlikuma, lai tev pietiktu pārtikai un labdarībai, un ziedojumiem dieviem.

Bagātība, gluži kā koks, izaug no sēkliņas. Pirmais vara gabals, ko ietaupīsi, būs tā sēkliņa, no kuras izaugs tavas bagātības koks. Jo ātrāk tu iestādīsi šo sēkliņu, jo ātrāk izaugs koks. Un, jo cītīgāk tu mēslosi un laistīsi šo koku ar nepārtrauktiem ietaupījumiem, jo ātrāk tu apmierināts gozēsies tā pavēnī.”

To pateicis, viņš paņēma plāksnītes un aizgāja. Es daudz domāju par to, ko viņš bija teicis, un man tas šķita pieņemams. Es nolēmu to izmēģināt. Katrreiz, kad saņēmu algu, es atliku vienu no katriem desmit vara gabaliem un to noglabāju. Dīvainā veidā man šķita, ka naudas nekļuva mazāk kā iepriekš. Nemanīju lielu atšķirību, jo man izdevās iztikt bez šīs daļas, bet bieži, maniem uzkrājumiem pieaugot, man radās kārdinājums tos tērēt, lai nopirktu kādu no tām labajām lietām, ko tirgotāji bija atveduši ar kamieļiem un kuģiem no Feniķijas.

Kad divpadsmit mēneši bija pagājuši, Algamišs atgriezās un vaicāja man:

„vai tu, dēls, esi sev samaksājis ne mazāk par desmito daļu no tā, ko nopelnīji pagājušajā gadā?”

Es lepni atbildēju: „Jā, skolotāj.” „Tas ir labi,” viņš smaidot teica, „un ko tu ar to esi izdarījis?” „Es to iedevu Azmuram, ķieģeļu izgatavotājam, kas man teica, ka cēlos pāri tālām jūtām un Tīrā nopirks man retus feniķiešu dārgakmeņus. Kad viņš atgriezīsies, mēs tos pārdosim par augstu cenu un peļņu sadalīsim.”

„Katram muļķim ir jāsaņem mācība,” viņš norūca, „kādēļ uzticēties ķiegeļmeistara zināšanām par dārgakmeņiem? Vai tad tu iesi pie maiznieka, lai kaut ko uzzinātu par zvaigznēm? Nē, zvēru pie savas tunikas, ka tu iesi pie astrologa, ja nebūsi zaudējis prātu. Tu esi pazaudējis savus ietaupījumus, zēn. Tu esi izrāvis savu bagātību koku ar visām saknēm. Bet iestādi citu. Pamēģini vēlreiz. Un nākamreiz, ja tev vajadzīgs padoms par dārgakmeņiem, dodies pie zeltlietu tirgotāja. Ja tev vajadzīgs padoms par aitām, ej pie aitu gana. Ar padomu neviens neskopojas, bet esi uzmanīgs un pieņem tikai to, kam ir kāda vērtība. Tas, kas pieņem padomu par saviem ietaupījumiem no cilvēka, kuram trūkst pieredzes, samaksās ar saviem ietaupījumiem, pierādot, ka šī cilvēka spriedums ir bijis nepareizs.”

To pateicis, viņš aizgāja.

Un viņam bija taisnība, jo feniķieši ir blēži, un viņi pārdeva Azmuram nevērtīgus stikla gabaliņus, kas izskatījās kā dārgakmeņi. Tomēr es atkal ietaupīju katru desmito vara naudas gabalu, kā Algamišs boja teicis, un tagad to izdarīt vairs nebija grūti, jo tas bija kļuvis par paradumu.

Pēc divpadsmit mēnešiem Algamišs atkal atnāca uz pārrakstītāju telpu un vērsās pie manis: „Cik tālu tu esi ticis no pēdējās reizes, kad tikāmies?”

„Esmu sev kārtīgi maksājis,” es atbildēju, „un esmu uzticējis savus ietaupījumus Ageram, ieroču meistaram, lai viņš varētu nopirkt bronzu, un katru mēnesi viņš man maksā nomas maksu.”

„Tas ir labi. Un ko tu dari ar nomas maksu?”

„Es rīkoju lieliskas dzīres ar medu, smalku vīnu un gardām kūkām. Esmu nopircis sev purpursarkanu tuniku. Un es gatavojos pirkt sev jaunu ēzeli, ar ko jāt.”

Par to Algamišs pasmējās: „Tu taču apēd savu ietaupījumu augļus. Kā tu vari cerēt, ka tie strādās tavā labā? Un kā tie savukārt nesīs tev augļus? Vispirms sagādā zelta vergu armiju, un tad tu varēsi bez nožēlas sarīkot sev bagātīgus banketus.” To pateicis, viņš aizgāja.

Es viņu neredzēju divus gadus. Kad Algamišs atgriezās, viņa seja bija pavisam krunkaina un viņš tikko spēja pacelt plakstus, jo bija jau ļoti vecs. Viņš man vaicāja: „Arkad, vai tu esi ieguvis bagātību, par kuru sapņoji?”

Es atbildēju: „Vēl ne visu, ko vēlos, bet diezgan daudz, un tā pelna man augļus.”

„Un vai tu vēl pieņem ķieģeļmeistara padomus?”

„Par ķieģeļu izgatavošanu viņš dod labus padomus,” es pajokoju.

„Arkad,” viņš turpināja. „Tu esi labi apguvis, ko tev mācīju. Tu vispirms iemācījies iztikt ar mazāk naudas, nekā nopelnīji. Tad tu iemācījies vērsties pēc padoma pie tiem, kas ir pietiekami pieredzējuši, lai spētu tev dot lietpratīgu atbildi. Un visbeidzot tu esi iemācījies likt zeltam strādāt tavā labā. Tu esi iemācījies, kā iegūt naudu, kā to saglabāt un kā to likt lietā. Tādēļ tev ir pietiekams zināšanas, lai tu ieņemtu atbildīgu amatu. Es kļūstu vecs. Mans dēls domā tikai par naudas tērēšanu, nevis par tās pelnīšanu. Manas bagātības ir lielas, un es baidos, ka vairs nespēju tās uzraudzīt. Ja tu dosies uz Nipuru un parūpēsies par manām zemēm, tu kļūsi par manu partneri un es dalīšos ar tevi savos īpašumos.”

Tā es devos uz Nipuru un pārņēmu viņa lielo īpašumu pārraudzību. Un tādēļ, ka es biju mērķtiecīgs un biju apguvis trīs likumus, kā veiksmīgi pārvaldīt bagātību, man izdevās ievērojami palielināt viņa īpašumu vērtību. Man klājās labi, un, kad Algamiša gars devās uz ēnu valstību, es ieguvu daļu viņa īpašumu, kurus viņš bija likumīgi man novēlējis.”

Tā runāja Arkads, un, kad viņš bija beidzis savu stāstu, viens no viņa draugiem teica: „Tev palaimējās, ka Algamišs tev atstāja mantojumu.”

„Laimējās tādēļ, ka es vēlējos dzīvot labklājībā, pirms viņu satiku. Vai tad es četrus gadus nepierādīju savu mērķtiecību, uzkrājot desmito daļu no tā, ko nopelnīju? Vai jūs tādu zvejnieku, kas gadiem ilgi pētījis zivju paradumus un māk pie ikvienas vēja pārmaiņas dabūt tās savos tīklos, sauksiet par laimīgu? Laime ir augstprātīga dieviete, kas velti netērē laiku tiem, kuri nav tai gatavi.”

„Tev bija pietiekami liels gribasspēks, lai turpinātu krāt naudu pēc tam, kad zaudēji pirmā gada uzkrājumus. To visi nespēj,” teica cits draugs.

„Gribasspēks,” atcirta Arkads. „Kādas muļķības! Vai tu domā, ka griba dod cilvēkam spēku pacelt nastu, ko kamielis nespēj nest, vai pavilkt vezumu, ko vērsis nevar izkustināt no vietas? Gribasspēks ir tikai nesatricināma apņemšanās izpildīt līdz galam uzdevumu, ko paši esat izvēlējušies. Ja es apņemšos kaut ko izdarīt, lai cik nenozīmīgs šis uzdevums būtu, es to darīšu līdz galam. Kā gan citādi es varēšu paļauties uz sevi, ja man būs jāveic kaut kas svarīgs. Ja es sev sacīšu: „Simts dienas pēc kārtas, ejot pāri tiltam uz pilsētu, es pacelšu oli no ceļa un iemetīšu upē,” – tad es to noteikti izdarīšu. Ja septītajā dienā, pāriedams tiltu, es aizmirsīšu iemest upē akmeni, es neteikšu sev: „Pietiks, ja rīt iesviedīšu upē divus oļus,” - bet atgriezīšos un iesviedīšu upē oli. Un divdesmitajā dienā es sev neteikšu: „Arkad, tam nav nekādas jēgas. Kāds labums tev ir no tā, ka tu katru dienu iemet upē vienu oli? Iesvied veselu sauju, un tu būsi savu darbu izdarījis.” Nē, es tā neteikšu un es tā nedarīšu. Ja es apņemos izpildīt kādu uzdevumu, es to izdaru. Tādēļ es neizvēlos grūtus vai nepraktiskus uzdevumus, jo es mīlu atpūtu.”

Tad izteicās vēl viens draugs: „Ja tas, ko tu saki, ir patiesība, un ja tas, kā jau tu teici, ir prātīgi darīts, tad pasaulē visiem nepietiktu bagātību, ja visi darītu šo vienkāršo darbu.”

„Bagātība vairojas, ja cilvēki ieliek darbā savu enerģiju,” Arkads atbildēja. „Ja bagātnieks uzceļ sev jaunu pili, vai zelts, ko viņš izdod, ir zudis? Nē, ķieģeļu izgatavotājam tiek daļa no tā. Un ikvienam, kas piedalījās mājas celšanā, tiek daļa no tā. Un, kad pils ir uzcelta, vai arī tā nav izdotas naudas vērta? Un vai zeme, uz kuras tā uzcelta, arī nav vairāk vērta tās dēļ? Bagātība vairojas maģiskā veidā. Neviens nevar paredzēt tās ceļu. Vai tad feniķieši ar bagātībām, ko ienes viņu tirdzniecības kuģi, nav uzcēluši neauglīgos krastos lielas pilsētas?”

„Ko tu mums ieteiktu darīt, lai arī mēs kļūtu bagāti?” kāds cits no viņa draugiem vaicāja. „Daudz gadu ir pagājis, mēs vairs neesam jauni, bet neko neesam nolikuši nebaltai dienai.”

„Es ieteiktu jums sekot Algamiša gudrajam padomam un sacīt sev: „Daļa no tā, ko nopelnu, pieder man!” Sakiet to, pieceļoties no rīta. Sakiet to pusdienlaikā. Sakiet to vakarā. Sakiet to katru dienu un katru stundu. Sakiet to sev, līdz šie vārdi ar ugunīgiem burtiem tiks ierakstīti debesīs.

Iedvesiet sev šo ideju. Lieciet šai domai pārņemt jūs. Ņemiet tādu daļu, kāda jums šķiet pieņemama. Tai nevajadzētu būt mazākai par desmito daļu, un atlieciet to pie malas. Ja nepieciešams, saskaņojiet citus izdevumus tā, lai varētu to izdarīt. Bet vispirms atlieciet iedomāto daļu. Drīz jūs sapratīsiet, cik tas ir lieliski, ka jums pieder bagātība, uz ko vienīgi jums ir tiesības. Tās pieaugums jūs iedvesmos. Jūs saviļņos jauns dzīvesprieks. Jūs pieliksiet arvien lielākas pūles, lai nopelnītu vairāk. Jo vai tad no jūsu palielinātās izpeļņas jūs nevarēsiet paturēt tikpat lielus procentus?

Tad mācieties likt bagātībai strādāt jūsu labā. Lieciet tai kļūt par jūsu vergu. Lieciet tās augļiem un augļu augļiem strādāt jūsu labā. Nodrošiniet ienākumus savai nākotnei. Paverieties uz vecākiem cilvēkiem un neaizmirstiet, ka nākotnē arī jūs būsiet starp tiem. Tādēļ, kad ieguldīsiet savu bagātību, esiet piesardzīgi, lai to nepazaudētu. Pārāk augsti procenti ir kā mānīgas sirēnas, kas dzied, lai aizvilinātu neuzmanīgos uz zaudējumu un nožēlas klintīm.

Gādājiet arī, lai jūsu ģimenēm nekā netrūktu, ja dievi jūs aizsauktu uz savu valstību. Vienmēr ir iespējams nodrošināt šādu aizsardzību ar regulārām mazām iemaksām. Tādēļ tālredzīgs cilvēks neatliek iemaksas, gaidot, kad viņam būs lielāka summa šādam prātīgam mērķim.

Apspriedieties ar gudriem cilvēkiem. Lūdziet padomu vīriem, kam katru dienu ir darīšana ar naudu. Lai viņi jūs pasargā no tādas kļūdas, kādu pieļāvu es, uzticot savu naudu ķieģeļmeistaram Azmura spriedumam. Maza, bet droša peļņa ir daudz vēlamāka par risku.

Baudiet dzīvi, kamēr esat zemes virsū. Nepārpūlieties un necentieties ietaupīt pārāk daudz. Ja jūs bez grūtībām varat atlikt desmito daļu no tā, ko nopelnāt, tad apmierinieties ar to. Nedzīvojiet pāri saviem līdzekļiem, bet nekļūstiet arī pārāk skopulīgi un nebaidieties tērēt naudu. Dzīve ir jauka un bagāta ar vērtīgām un patīkamām lietām.”

Draugi pateicās viņam un devās projām. Daži klusēja, jo viņiem trūka iztēles un viņi neko nebija sapratuši. Citi bija pilni sarkasma, jo viņiem šķita, ka tik bagātam vīram jādalās ar veciem draugiem, kuriem dzīvē nav paveicies, bet vēl dažiem bija atvērušās acis. Viņi saprata, ka Algamišs bija katrreiz nācis uz pārrakstītāju telpu vērot, kā cilvēks cīnījās, lai izkļūtu no tumsas gaismā. Kad šis cilvēks bija atradis gaismu, viņu gaidīja jauna vieta sabiedrībā. Neviens nevarēja ieņemt šo vietu, kamēr pats nebija guvis jaunu izpratni, kamēr nebija gatavs izmantot izdevību. Šie pēdējie bija tie, kuri turpmākajos gados bieži apciemoja Arkadu, kas viņus ar prieku uzņēma. Viņš apspriedās un brīvi dalījās ar viņiem savā gudrībā, kā cilvēki ar plašu pieredzi to labprāt dara. Un viņš palīdzēja viņiem ieguldīt savus ietaupījumus tā, lai tie nestu labus procentus un būt drošībā, lai netiktu zaudēti vai nenestu nekādas dividendes.

Pagrieziena punkts šo cilvēku dzīvē pienāca tajā dienā, kad viņi saprata patiesību, ko Algamišs nodeva Arkadam un Arkads savukārt viņiem.

 DAĻA NO VISA, KO NOPELNĀT, PIEDER JUMS.”

 Kādus 5 padomus bagātākais vīrs Babilonā iedeva Jums? 

Pirmais solis, ko spēru, lai tiktu ārā no parādiem, uzsāktu savu uzņēmējdarbību un pārstātu dzīvot no algas līdz algai - ņēmu vērā Algamiša padomu - no visiem maniem ienākumiem, lai arī cik lieli vai mazi tie būtu, es pirmām kārtām samaksāju sev - 10% NO VISA, KO NOPELNU, PIEDER MAN! 
Atveriet krājkontu, nopērciet krājkasīti vai arī vienkāršu stikla burku, lai arī kas tas būtu, taču sāciet maksāt sev! Tas ne tikai vairos jūsu naudu, bet arī mainīs jūsu domāšanu un attiecības ar naudu! 

Pārpublicēt šo rakstu bez rakstiskas Ritas Ivanovas piekrišanas nav atļauts.