Atsauksmes
par ceļojumiem
Skaidrīte:
„Mans brauciens kopā ar Ritu un citiem
ceļabiedriem š.g.(2011) jūlijā izvērtās par necerēti saistošu un piedzīvojumiem
bagātu laika periodu. Tas vienlaikus ietvēra sevī lūgšanu un meditāciju
praksi Sai Babas ašramā, fizisku relaksāciju un dziedināšanu, kā arī
interesantas tikšanās ar Indijas cilvēkiem un ekskursijas uz dabas un vēstures
objektiem. Visas
iecerētās norises bija pārdomātas, lieliski organizētas un saturiski
stipri atšķīrās no citu tūrisma firmu organizētajiem pasākumiem, kuros man
nācies piedalīties. Rita prot saliedēt kolektīvu un uzturēt tajā draudzīgu,
līksmu kopā sadzīvošanas gaisotni. Viņa kā pieredzes bagāts Gaismas
kalpotājs spēj atbildēt gandrīz uz jebkuru garīga rakstura jautājumu, tādējādi
kļūstot par labu skolotāju un padomdevēju šaubu un pretrunu māktajiem
ceļabiedriem. Visas mūsu sadzīviskās vēlmes no Ritas puses tika respektētas un
risināta ar gaišu vieglumu, tādējādi vēl vairāk radot patiesas garīgas
brīvības atmosfēru.
Man - dzīves skrējiena nogurdinātam cilvēkam - šis ceļojums bija īsta
liktens dāvana, jo tika kvalitatīvi "pabarota" gan dvēsele, gan,
prāts, gan ķermenis.
Liels un
sirsnīgs paldies Tev, Rita!”
Iveta:
"Mums
nekad netiek dāvāti sapņi, bez iespējām tos piepildīt", nezinu autoru šīm
rindām, bet tas vislabāk attaino manu nokļūšanu pie Sai Babas. Beznosacījumu
mīlestība, pazemība, cilvēku daudzveidība un vienlaicīgi vienotība - sajūtas,
ko līdz šim tā īsti nebiju sapratusi un izjutusi. Atrodoties Ašramā patiešām
elpoju mīlestību, domāju par mīlestību un dziedinājos ar mīlestību, kas
pavadīja mani visu tik īso ceļojuma laiku. "
Daina:
„Vakardiena -
vēsture. Rītdiena - noslēpums. Šodiena - dāvana. Tad, lūk, tieši šodienu ir
iespējams izbaudīt tādā pasākumā kā brauciens pie Sai Babas. Tas ir kā klusums
pirms vētras. Iespēja ieklausīties sevī, sakārtot un apturēt neprātīgi
auļojošās domas un atbildēt uz daudziem kāpēc. Tas ir labs sākums... sevis
mobilizēšanai, sakārtošanai, attīrīšanai, prioritāšu apzināšanai utt., kas nu
kuram svarīgi. Tā ir vēl viena iespēja, kas tiek dota katram, kurš ir garīgās
attīstības meklējumos, iepazīt un izprast sev vistuvāko... pašam sevi. Šis
ceļojums bija mans labākais atvaļinājums un reizē arī bagātīgākais sevis
izzināšanas ceļš.”
Jūlija:
„Эта поездка помогла мне многое понять,
дала возможность учиться. Теперь, оглядываясь назад,понимаю, что это было
похоже на путешествие домой... Путешествие на волшебную землю, где исполняются
твои желания. Как будто бы душа знает - да, это место похоже на мой дом. Я
поняла, что Бог любит всех и все равны перед ним. Бедняк так же любим Богом как
и духовный человек, потому что всё вокруг едино. Всё является творцвм. Раньше я
и так это понимала, но только головой. Но после того, как один человек встал и
громко произнёс I AM GOD! я поняла сердцем.”
Ineta:
„Braucu uz Indiju
neko nezinot par Satja Sai Babu. Šī vēsts, ka jābrauc, atnāca pati. Mani
fascinēja atmosfēra, kas valdīja ašrama teritorijā – šķiet, ka gaiss tur virmo
savādāk nekā citur. Vienmēr nāk prātā Ritas salīdzinājums ar oāzi un
kukainīšiem, kuri dodas pēc nektāra. Tā arī bija ar mani – es tur atradu
dievišķo nektāru – mīlestību, paļāvību Dievam, Visvarenajam. Mans prāts vienmēr
kaut ko domā, urķējas, plāno, uztraucas, bet tur es sapratu, ka nav vērts
,,plosīties”..., ir jāļaujas, jo Dievs mūs mīl.”
Jana:
„Pie Sai Babas braucu pēc mīlestības, to arī tur atradu.”
Inta Ozoliņa:
(Intas atmiņas par ceļojumu var izlasīt
sadaļā „Raksti par braucieniem”)
„Braucienu var iedalīt 3 daļās....
Austrumu, svešas kultūras eksotika, arhitektūra, dienvidu klimats, tad kāda es
pati esmu, kā māku tādās reizēs komunicēties un kādā līmenī ir pārējā komanda,
jo atklājas visi plusi un mīnusi un jāprot to visu ar mīlestību pieņemt, kā to
dara Svami. Viņš arī ir mans garīgais skolotājs, kurš ir tieši tāds pats kā
agrāk cilvēkiem Kristus. Esmu maz ceļojusi, bet tieši Svami dēļ devos tik tālu
un visu viņa mācību un darbošanos var saprast, tikai esot šajā vidē. Oktobrī ir
ļoti visdažādākās iespējas uz ,,atklājumiem,, un aktivitātēm, un katru dienu
varu būt priecīga par tur iegūto, kas mani stiprinās un atbalstīs, kamēr es
vien dzīvošu.”
Rita:
„Kādā
grāmatā izlasīju, ka daudzi cilvēki „...tik ļoti iegrimst garīgo evolūciju
ietekmējošo kosmisko likumu studēšanā, aizmirstot, ka likumu zināšana vien
automātiski neveicinās viņu garīgo progresu. Tie atgādina vīru, kas tik ļoti iegrimis ceļa kartes pētīšanā, ka nekad neiznāk
ceļot.” Brauciens uz Indiju, Sai Babas ašramu ir reize, kad tomēr iznāk arī
ceļot, ceļot pašam uz sevi... „
Oļegs
Demidovs (www.sirius-centrs.lv):
„Esmu bijis Indijā pie Sai Babas un pie
Ammas jau vairākas reizes. Un tad, kad kāds man jautā – „priekš kam ir jābrauc
uz Indiju pie Sai Babas, Ammas vai uz citu svētvietu?” tad man ir grūti atrast
vārdus, lai to paskaidrotu. Citi grib dzirdēt kaut ko racionālu un praktisku,
citi grib dzirdēt zinātnisku pamatojumu tiem brīnumiem, kas notiek ar tiem, kas
brauc uz turieni. Tas ir vajadzīgs prātam, jo prāts nevar dzīvot bez
racionāliem un zinātniskiem skaidrojumiem... Mans prāts nevar atrast labāku
formulējumu nekā „garīgā alķīmija”, lai apzīmētu procesus, kas notiek esot kādā
no Indijas svētvietām, pie kāda no Avatāriem. Nekāda racionāla zinātne nav pat
pietuvojusies tam, lai saprastu, kas ir garīgā alķīmija. Nekāda zinātne nav pat
tuvu tam, lai paskaidrotu, kā darbojās gribasspēks, kā darbojās mīlestības
enerģija, kas ir iekšējais miers un harmonija... Tad, kad cilvēks ar gribu un
nodomu atbrauc enerģētiski stiprajā vietā, pietuvojas jaudīgam Radītāja
mīlestības enerģijas avotam, tad viņa nodoms sāk materializēties, jo Radītāja
mīlestība noņem visus šķēršļus tam, lai cilvēka nodoms var piepildīties saskaņā
ar viņa dvēseles uzdevumu. Un lūk, savienojoties kopā nodomam, jaudīgai
mīlestībai un dvēseles uzdevumam notiek garīgā alķīmija, kuras rezultātā dzimst
jauna cilvēciskā būtne. Līdzīgam procesam parastajos apstākļos, kaut arī
nodarbojoties ar garīgo praksi, būtu vajadzīgs daudz ilgāks laiks un piepūle.
Tam, ko var sasniegt divu-triju svētceļojuma nedēļu laikā, parastajos apstākļos
būtu vajadzīgi gadi.
Braucot uz Indiju šogad (2011) februārī man bija stiprs
nodoms: lai manī veras vaļā un aktivizējās tās īpašības, kas man visvairāk
tagad ir vajadzīgas, lai varu pašrealizēties un piepildīt savas dvēseles
uzdevumus. Un es ne uzreiz esmu sapratis, kas ir tas, ko esmu ieguvis šajā
braucienā. Bet tad, kad atbraucu mājās, reiz meditējot, sajūtu iekšējo mieru.
Tik dziļu mieru un harmoniju, kādu vēl nekad neesmu izjutis. Un tad es sapratu,
kas tas ir. Mani piepildīja prieks un pateicība Sai Babam un Ammai par šo
brīnišķīgo dāvanu. Tas patiešām ir tas, ko es gribēju, bet prātam ir grūti, pat
neiespējami iedomāties, ka šādas lietas pastāv. Lūk, tāpēc ir jābrauc
svētceļojumos uz Indiju. Lai piedzīvotu garīgo alķīmiju un piedzimtu no jauna.”
Madara, 10 gadi
“Man patika lidot ar lidmašīnu. Ļoooti
patika 4zvaigžņu viesnīca. Puttaparti man patika veikali un daršans. Daršana
laikā sevī sajutu „ūdenskritumu”- ļoti stipras enerģijas. Manuprāt, tur bija
savādāks gaiss. Vēlos vēl aizbraukt uz turieni.”
Linda:
“Man ar šo braucienu saistās ļoti siltas
atmiņas. Vispār pat pa Latviju ceļoju nelabprāt, jo vislabāk jūtos savās mājās
- savā mīlestības telpā. Tagad kā savu mīlestības telpu izjūtu arī Indiju un
ļoti vēlos atkal turp aizbraukt. Jāsaka, tur man nebija laika un vēlmes īpaši
domāt par to, kas notiek - es vienkārši to izdzīvoju, izbaudīju ar dziļu mieru
sirdī. Indiešu ēdieni man bija par asu, bet ar prieku vēroju sieviešu košos
tērpus, smaidīgos cilvēkus, sildījos spožajā saulē. Interesanti bija apskatīt
indiešu kultūras pērles. Nedaudz satraucoša bija iepirkšanās, jo kaulēšanās man
ne visai padodas. Bet pāri tam visam –dziļa Sai Babas klātbūtnes un svētības
sajūta.”
Velta:
“Satraucošākais bija fakts, ka pirmo reizi
braucu uz tik tālu zemi - Indiju. Pirms tam ar prieku klausījos to cilvēku
stāstus, kas bija bijuši Indijā un tad ļoti pašai gribējās nokļūt tur,
iepazīties ar Indijas kultūru.
Indija ir kontrastu zeme. Mani pārsteidza
pirmais rīts Deli lidostā ar to, ka uz ielas redzēja tikai vīriešus, kas devās
uz darbu. Sākumā Indija pārsteidza ar savu nabadzību. Ļoti patīkami bija vērot
šoferu iecietību vienam pret otru. Cilvēki ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi.
Sarunās ar indietēm ašramā bieži man jautāja, no kurienes mēs esam un bija ļoti
izbrīnīti, ka nākam no tik tālas zemes. Pārsteidza drošības sajūta, kas bija
ašramā, arī vakara pastaigu laikā. Man
bija tas lielais gods redzēt Sai Babu pavisam netālu. Man un manai ģimenei tas
patiešām ir kaut kas īpašs, ka mēs trīs no mūsu ģimenes tikām uzaicinātas pie
Sai Babas.
Tagad,
dzīvojot mājās, joprojām domās ļoti bieži esmu Indijā, templī, redzu kā Sai
Baba brauc lejā no savas mājas, savu lūgšanu laikā šeit mājās domās pārceļos
atkal Sai Babas templī, mandirā, un jūtos tā, it kā es būtu tur un teiktu savu
lūgšanu tur. Tagad es īpaši augstu novērtēju to lielo svētību, ko saņēmu,
uzturoties Indijā.”
Gundega:
“Vieni brauc uz Indiju atpūsties, citi
dodas uz Indiju, jo austrumu zemju apceļošana pēdējā laikā kļuvusi par modes
lietu, bet trešie uz Indiju dodas kā uz dvēseles mājām.
Mans
braukšanas mērķis bija sakārtot savu galvu, jo sapratu, ka ir pienācis laiks to
darīt, bet nojautu, ka būs vajadzīgi gadi, lai to paveiktu miesai un dvēselei
tik ierastajā vidē, savā Latvijā. Kur visapkārt ir mani ozoli, mani mīļie, mans
darbs, manas mīļās mājas. Ar sesto prātu jutu, ka Indijā man palīdzēs rast
harmoniju daudz ātrāk nekā to varētu izdarīt Latvijā.
Vēl janvārī (2009) nezināju, ka ir
tāds Sai Baba. Viss notika ļoti ātri. Es tikai vienu vakaru vīram izteicu
vēlēšanos braukt uz Indiju, un jau pēc nedēļas sēdēju lidmašīnā un tieši tajā,
kurā Ritas grupa sāka ceļu pie Sai Babas.
Grupā bijām 25. Bija acīmredzami, ka
brauciena galapunkts visiem viens, bet ceļa mērķis katram savs. Kaut gan
patiesībā visi vēlamies tikai vienu — mīlestību.
Katram ir sava brauciena pieredze,
man ir tikai savējā. Es trīs Indijā pavadīto nedēļu laikā uzvedos kā sūklis,
kurš uztvēra visu, kas dzirdams, redzams, sajūtams. Ar domu — pēc tam jau
redzēs, noderēs vai būs ārā metams. Jo nekad dzīvē neesmu ņēmusi visu, ko tā
dod. Ja tā būtu rīkojusies, tad šobrīd būtu slima, kliba, resna, no narkotikām
nomocīta vecene bez prāta. Tāpēc jau ir
dotas sajūtas, ir Dievs debesīs, kas palīdz atšķirt labo no nelabā. Vajadzīgo
no nevajadzīgā. Ar prātu un zināšanām vien ir par maz.
Tas, ko izjutu un izdzīvoju pie Sai
Babas, deva vēl lielāku ticību saviem spēkiem. Es esmu nākusi uz zemes ne tikai
tāpēc, lai izvēlētos kaut ko no tā, ko radījuši citi, bet, lai radītu pati. Es
to gribu, es to varu, man tas patīk. Un to var ikviens, māca Sai Baba.
Svarīgākais, ko sapratu — mēs paši
zinām atbildes uz visiem jautājumiem, ir jāmācās ieklausīties sevī.
Atgriežoties no Indijas, jutos kā
pēc svarīga eksāmena, kurā esmu dabūjusi visaugstāko novērtējumu. Taču jau pēc
mēneša sapratu, ka nākamajā eksāmenā uzdevumi būs grūtāki, savukārt gandarījums
solās būt divtik liels. Atpakaļceļa nav.”
|