Ciemos pie Dieva

/Atmiņas par braucienu 2009.gada sākumā/

 

Ir pagājis pavisam īss laiks, kopš esam atgriezušies no burvīga brauciena uz sapņu zemi Indiju, bet mana sirds jau sauc mani atpakaļ. Es skumstu pēc Indijas saules, zilām, skaidrām debesīm, pēc cilvēku smaidiem un pēc Sai Babas, kaut gan zinu, ka Viņš vienmēr ir blakus – man priekšā, aiz muguras, pa labi, pa kreisi, apakšā un augšā, ārā un manī iekšā – visur un vienmēr.

Šis brauciens sākās ar brīnumu – vīziju, ko redzēju 2008.gada 02.augustā, ka 2009.gada februārī es braukšu uz Indiju un man būs tas gods aizvest uz šo zemi arī citus cilvēkus, kurus Sai Baba būs ielūdzis.

Tieši tā – braucienos pie Sai Babas dodas tie, kas ir saņēmuši no viņa ielūgumu. Indijā dzīvo miljoniem cilvēku, kas ir tik tuvu Sai Babam, taču ne reizi nav viņu redzējuši. Indieši tic, ka tikai Sai Babas ielūgti un gaidīti cilvēki nonāk viņa ašramā. Tāpēc ar apbrīnu un mīlestību indieši uzlūko tos, kas nonāk šeit no tik tālām zemēm, kā Latvija. Tas nebija brauciens uz Indiju kā tādu, bet gan pie Sai Babas ciemos, ciemos pie Dieva. Un, ja atskatās uz šī ceļojuma kārtošanas procesu, visa viņa norisi un līdz pat atgriešanās mājās – visur bija vērojama Sai Babas roka, kas dāsni apdāvināja ikvienu, kas devās man līdzi.

28.janvāris – diena, kad sākās mūsu ceļojums.

Man šī diena sākās ļoti agri un tās pirmā puse bija diezgan smaga, jo darbs, pienākumi, kas mani saista pie ikdienas dzīves Latvijā, negribēja mani atlaist, it kā baidīdamies, ka varu neatgriezties un pametīšu tos nepadarītus, bet tiklīdz es 14:30 pārkāpu pāri Rīgas starptautiskās lidostas slieksnim un satiku manus ceļabiedrus, ieraudzīju viņu zaigojošās acis, mīlestības piepildītus smaidus, saņēmu apskāvienus, kas sekoja viens pēc otra, es sajutu, ka ikdiena atkāpjas, Sai Baba nostājas man blakus, un es vairs neesmu bankas darbinieks, es vairs neesmu meita, par kuru raizējas tuvinieki, es vairs neesmu draudzene, uz kuras pleca var izraudāties, es vairs neesmu Latvijas iedzīvotājs, kuru skar ekonomiskās problēmas, krīze, es kļuvu brīva no tā visa. Tagad es biju Sai Babas mīlestības instruments, kas ir atbildīgs par 25 cilvēkiem, kurus Viņš tik ļoti gaida.

Deli starptautiskā lidostā ielidojām agri no rīta, un kad izgājām no ēkas ārā, mūs sagaidīja ne tikai tūrisma firmas pārstāvis, bet arī bieza jo bieza migla. Bez standarta sasveicināšanās frāzēm vīrietis, kas mūs sagaidīja, teica: „Jūs esat ļoti laimīga, veiksmīga grupa. Vēl pirms 10 minūtēm debesis virs Deli bija pilnīgi skaidras un jūsu lidmašīna varēja nolaisties. Un tiklīdz tā nolaidās, debesis pārņēma bieza migla, un tagad daudzi lidojumi ir atcelti un lidmašīnām nav atļauts nolaisties Deli lidostā.” 

Par to, ka bijām veiksmīga grupa, ceļojuma laikā ne reizi vien pārliecinājāmies.

No lidostas devāmies uz 4-u zvaigžņu viesnīcu, kas pārsteidza ar savu eiropisko stilu un apkalpošanas kvalitāti.

Pa ceļam mūs visu laiku pavadīja bieza migla, kas neļāva saskatīt praktiski neko tālāk par ceļa malu, līdz ar to kultūršoks, ko esot Latvijā pirms brauciena biju solījusi saviem ceļabiedriem, tika atlikts uz nezināmu laiku. Ceļojums bija sācies nevis ar kultūršoku, bet gan ar pārsteigumu, ka Indijā var būt tik augstas klases viesnīcas un īsu atpūtu jaukajos apartamentos.

Pirmās trīs dienas bija veltītas ekskursijām: apmeklējām iespējams pasaulē lielāko hindu templi Akshardham, kas pārsteidza ar savu arhitektūru, smalkiem gravējumiem akmenī un šoviem, kas ir veltīti Indijas vēsturei un garīgām vērtībām, apskatījām Deli nozīmīgākos objektus, apmeklējām Jama Masjid, vienu no lielākajām Āzijas mošejām, kur piedzīvojām vēl vienu apliecinājumu, ka esam veiksmīgi. Ieradāmies mošejā 15 minūtes pirms aizvēršanas, jo bija paredzēta dienas lūgšana, uz kuru, saprotams, ne musulmaņiem ieeja ir liegta. Taču mūs ielaida mošejā to ātri apskatīties, un, ejot ārā, mēs satikām japāņu grupu, kura tik ļoti lūdzās viņus ielaist, taču vīrs pie ieejas bija nelokāms, un dzina visus prom. Trešajā dienā apmeklējām arī tūristu iecienītu vietu, pasaules brīnumu – Taj Mahal. 22 gadus to cēla 20,000 vīru, baltais marmors tika vests no atradnēm, kas atradās 200 jūdzes no celtniecības vietas, izmantojot 1000 ziloņu lielu floti. Mugalu Imperators Shah Jahan 17.gadsimta vidū uzcēla to kā pierādījumu viņa mīlestībai pret sievu Mumtaz Mahal. Taču, lai cik arī skaista ir šī celtne, tā ir un paliek kapenes. Droši vien tāpēc daudz lielāku gandarījumu guvām no Agras forta apmeklējuma. Tūristu todien fortā bija ļoti daudz, tāpēc diemžēl mums neizdevās izjust pilnībā šīs vietas smalkās enerģijas, ko jutu gadu atpakaļ, apmeklējot šo vietu pirmo reizi. Šo fortu cēla vairāki Indijas imperatori. Viens no viņiem bija slavenais mugalu imperators Akbars, kas bija viena no Pirmā stara valdnieka El Morijas reinkarnācijām. Varbūt tāpēc šajā fortā jutos kā mājās?

Ja arī īpašu kultūršoku neviens grupā neizjuta, vai arī ļoti labi maskējās un neizrādīja savas sajūtas šajā sakarā publiski, tad indiešu ēdiens gan daudziem bija īsts pārbaudījums. Un jo vairāk cilvēks izrādīja nepatiku, jo arvien biežāk viņam nācās ar to saskarties – lai ko nepasūtītu, ēdiens izrādījās vai nu pa asu, vai par pliekanu, vai arī par sāļu. Bet visi izturēja arī šo pārbaudījumu.

Pēc manām domām, mēs lieliski nospēlējām tūristu lomu. To tik pārliecināti saku, jo vietējais krieviski runājošais gids, kas pavadīja mūs šīs dienas, man teica, ka cilvēki grupā ir tik mierīgi, audzināti un disciplinēti, viņam reti kad gadījās tādas grupas, un kā gids viņš strādā jau vairāk nekā piecus gadus. Viņš jutās ļoti ērti ar mums un mēs ar viņu, kā seni draugi.

Pamostoties 01.februāra rītā sajutu neizskaidrojamu satraukumu. Pie brokastu galda pamanīju, ka arī citiem ir šis uztraukums. Jā, bija pienākusi diena, kad ekskursijas bija aiz muguras un bija jādodas uz mūsu galveno mērķi – ciemos pie Dieva, uz Sai Babas ašramu.

Nav grūti aprakstīt šo satraukumu – tas ir satraukums, kad jūs pēc ilgas prombūtnes, atgriežaties mājās, kur jūs sagaida tēvs un māte. Te jūs esat gaidīti tāds, kāds esat – ar saviem trūkumiem un labām īpašībām. Tas ir satraukums, ko jūtat, kad vasaras karstajā dienā pēc siena talkas jūs pienākat pie akas, iesmeļat vēsu ūdeni no tās un zināt, ka tūlīt, tūlīt jūsu slāpes tiks remdētas un ūdens no akas būs tik salds un dzīvinošs. Tas ir uztraukums, ko jūtat, kad cilvēks, kuru mīlat, paņem jūsu roku, ieskatās jums acīs un jūs zināt, ka viņa lūpas tūlīt pateiks vārdus, ko tik ļoti gaidāt. Tas ir satraukums, kas liek jums lidot un noticēt, ka viss ir iespējams un jūs esat zvaigzne debesīs, līdzās miljoniem citu, kas izrotā plašo debesjumu – planētu Zemi.

Šī satraukuma pārņemti, tuvojamies Puttaparti – vieta Indijas Dienvidos, kur atrodas Sai Babas ašrams. Autobuss piebrauca pie galvenajiem vārtiem. Sākās atbildīgākais mana kā grupas vadītājas darba posms, jo šeit nebija tūrisma firmas pārstāvja, kas visu sarunātu, nokārtotu, te strādā Sai Babas likumi un kārtība, un katru reizi te viss notiek savādāk.

Izkāpu no autobusa, devos pie sevadala – sava veida ašrama darbinieks, ar lūgumu ielaist autobusu ašrama teritorijā. Uz ko saņēmu nelokāmu atteikumu un instrukcijas, ka cilvēkiem ar visiem čemodāniem jāiet caur gājēju vārtiem uz ofisu, kur notiek izmitināšana. Tiem, kas nav bijuši ašramā, grūti iedomāties, ko tas nozīmē ar čemodāniem +35°C iet caur gājēju vārtiem līdz izmitināšanas ofisam – tas ir grūts pārbaudījums, ticiet man. Taču es nepadevos. Indija ir zeme, kas māca jūs spēlēt enerģiju spēles – enerģiju bīdīšana. Tā es un sevadals bīdījām enerģijas šurpu turpu, taču sevadals pat nelikās zinis par to, ka 24 cilvēki sēž autobusā, viņi ir veikuši tik garu ceļu un tik ļoti vēlas redzēt Sai Babu. Tad es atcerējos, ka cilvēks, kas palīdzēja mums organizēt šo braucienu, bija iedevis man vīrieša telefonu, kas varētu mums palīdzēt, ja rodas problēmas. Jau grasījos zvanīt, bet tad es sapratu, ka man nav laika to darīt un, ka man „jāzvana” pavisam citam cilvēkam – Sai Babam. Es momentā iegāju meditācijā un lūdzu Sai Babu palīdzēt, un, kad es atvēru acis, nezin no kurienes pie vārtiem iznāca cilvēks, paņēma no manis vēstuli un grupas sarakstu, ko iepriekš biju uzrakstījusi izmitināšanas ofisa darbiniekiem, un pēc 5 minūtēm mūsu autobuss iebrauca ašrama teritorijā.

Visu laiku, ko pavadījām ašramā, Sai Baba mācīja mani paļauties uz viņu un savā darbā neizmantot starpniekus. Viņš parādīja man, ka, ja pats Dievs ir ielūdzis tevi, viņš 101% rūpējas par saviem ciemiņiem un dod tiem visu, kas ir vajadzīgs. Tev tikai jāuzticas un atvērtu sirdi jādara to, kas tev darāms.

Katru dienu – no rīta un vakarā, notiek Sai Babas daršans. „Daršans” nozīmē redzēt garīgu personu, kas dod milzīgus garīgus labumus tiem, kas viņu vēro. Katru rītu un vakaru Sai Baba iznāk no savas mītnes Sai Kulwant Hall, kur daudzi sapulcējas, lai kaut īsu brīdi viņu redzētu. Sai Baba pārvietojas starp cilvēkiem, pieņemot viņu vēstules, uzklausot lūgšanas, izkliedējot šaubas, risinot problēmas, dziedinot slimības, vai tās ir fiziskas, psihiskas vai garīgas. Dažreiz Sai Baba izvēlas cilvēku vai cilvēku grupu personīgai audiencei – intervijai. Laikā, kamēr bijām ašramā, Sai Baba ņēma daudz vēstules un arī daudzus aicināja uz interviju, bet tie pārsvarā bija indieši. Arī mēs klusībā cerējām, ka Sai Baba pamanīs gaiši violetos lakatiņus no Latvijas un uzaicinās mūs uz sarunu. Taču Viņš deva mums daudz cita veida dāvanu, un esmu droša, katrs no mums saņēma savu interviju – meditācijā, sapnī vai arī nomodā esot caur kādu notikumu, cilvēku, rakstu vai sarunu...

Daršans notiek lielā templī, kurā var izvietoties vairāk nekā 6000 cilvēku.

Divas stundas pirms daršana notiek tā saucamā izloze. Cilvēki, sievietes un vīrieši atsevišķi, sasēžas līnijās, un izvelk numuru, kādā secībā viņi ies iekšā. Līdz ar to, līnija, kas izvelk pirmo numuru iegūst iespēju sēdēt pēc iespējas tuvāk Sai Babam un arī saņemt spēcīgāku mīlestības enerģijas devu nekā tie, kas sēž tālu no Viņa. Indieši saka, ka loze norāda arī uz cilvēku, kas sēž līnijā, karmu – jo mazāks numuriņš, jo labāka karma.

Man bija prieks vērot, kā tīrījās mūsu grupas karma. Līdz 10.februārī mēs dabūjām iespēju kā grupa sēdēt priviliģēta zonā, un Sai Baba bija tik tuvu mums un pārlaida skatienu arī pār mūsu grupu. Vibrācijas un saviļņojums bija pasakains.

Starp mums bija arī daži īpaši svēti ceļabiedri – cilvēki, kam laimējās savu dzimšanas dienu nosvinēt Indijā, pie Sai Babas ciemos. Katram no viņiem Dievs bija sagatavojis savu dāvanu, un esmu droša, ka šo dzimšanas dienu viņi nekad neaizmirsīs.

Vēl bija palikusi tikai viena pilna diena, pirms došanās mājup, ko pavadīt ašramā. 10.februārī kā grupa piedzīvojām pasakainu daršanu. Šajā sakarā gribu pastāstīt atgadījumu, kas notika pirms 11.februāra vakara daršana un pirms 12.februāra rīta daršana. Šo notikumu es un manas istabas biedrenes, kas kopā ar mani devās uz šiem daršaniem, droši vien vēl bieži atcerēsimies ar smaidu.

Vēlāk nekā parasti ar meitenēm no manas istabiņas devāmies uz vakara daršanu 11.februārī. Kad atnācām, praktiski visas līnijas jau bija aizņemtas, un mēs apsēdāmies vienā no pēdējām. Izloze notiek secībā, kā cilvēki atnāk – tas ir, līnijas, kas izveidojās pirmās, saņem tiesības arī pirmās vilkt lozi, t.i., iespēja izvilkt 1.numuru ir stipri lielāka. Izloze vēl nebija sākusies, kad pēkšņi sajutu dīvainas jūtas. Teicu meitenēm: „Man liekas, ka tik labu daršanu, kādu es piedzīvoju vakar, es vairs šajā braucienā nepiedzīvošu.” Tikko es izteicu šos vārdus, kāda sieviete līnijā nošķaudīja. Meitenes: „Taisnība!” Es turpināju: „Iespēja, ka izvilksim pirmo numuru ir ļoti niecīga.” Sieviete atkal nošķaudīja. Meitenes: „Taisnība!”. „Mēs droši vien sēdēsim kaut kur tālu no Sai Babas starp indietēm, kas savā starpā pļāpās un, iznākot Sai Babam, celsies kājās un visus apkārt traucēs.” Mēs atkal dzirdējām sievieti nošķaudām. Meitenes: „Rita, beidz runāt taisnību! Apžēlojies par to sievieti, kas nemitīgi šķauda pēc taviem vārdiem!” Mēs pasmējāmies, un tad es teicu: „Ja mēs neizvelkam 1.numuriņu, es eju mājās kravāt čemodānu!” Tikko es izteicu šos vārdus un pacēlu acis, es ieraudzīju, ka jau labu laiku notiek izloze un mūsu līnija izvelk 1.numuriņu. Nācās iet uz daršanu. Un tas bija vēl labāks nekā VIP zonā esot. Mēs sēdējām ļoti tuvu un Sai Baba apstājās netālu no mums, lai paņemtu dažas vēstules un parunātos ar sievietēm pašā priekšā. Sai Baba tovakar ilgi bija kopā ar mums un viņš visus zālē svētīja, paceļot savas delnas pret klātesošiem. Nav pietiekami spilgtu vārdu, lai spētu aprakstīt to, ko dod tāda veida daršani. To nav iespējams novērtēt, aprakstīt, bet katrs, kas to saņem, sirdī to jūt. Pēc daršana ar meitenēm vēl pasmējāmies par Sai Babas spēli ar mums.

Nākošajā dienā 12:00 bija paredzēta izbraukšana no ašrama. Rīta daršans bija pēdējais daršans šajā ceļojumā. Čemodāni bija jau sakravāti. Gājām uz daršanu ar cerību, ka Sai Baba atnāks (no rītiem viņš bieži vien arī neatnāk), lai atvadītos no mums. Visas kopā sēdējām vienā līnijā. Meitenēm teicu, ka jūtu, ka Sai Baba šorīt neatnāks. Tad, atceroties iepriekšējā vakara notikumus ar 1.numuru, teicu: „Ja mēs neizvelkam 1.numuru, es eju gulēt.” Meitenes skaļi smējās. Es arī. Bet pēc piecām minūtēm mūsu līnija izvilka 1.numuriņu, un mēs gājām uz rīta daršanu un sēdējām pašās labākajās vietās. Un lai arī Sai Baba neatnāca, viņš skaidri deva mums saprast, ka esam mīlēti un gaidīti ciemos pie Dieva atkal. Un ja jau mēs atbrauksim vēl, kāpēc lai atvadīties?

Ik mirkli jutu Sai Babas mīlestību pret mūsu grupu. Viss, kas mums bija vajadzīgs, tika dots.

Viena diena bija veltīta Džoti muzeja – muzejs veltīts Sai Babas dzīvei un misijai – apmeklēšanai. Tas ir ļoti jauks, un visa informācija tajā, protams, ir angļu valodā. Pa ceļam uz muzeju es „zvanīju” Sai Babam un lūdzu, lai viņš iedod mums krieviski runājošu gidu, kas spēs pilnā mēra sniegt mums informāciju, kas atspoguļota muzejā. Ienācām muzejā un sākām apskatīt ekspozīciju, un es jutu, ka daudziem no grupas nav skaidrs, par ko iet runa, un es jau grasījos tulkot, kad pie mums pienāca jauks vīrietis un krievu valodā mūs uzrunāja. Viņš teica, ka šodien Anils Kumars (Sai Babas tulks, kas pārzina telugu valodu, kurā runā Sai Baba, Sai Babas universitātes profesors, katru svētdienu ašramā viņš lasa lekcijas un atbild uz klausītāju jautājumiem, kas attiecas uz garīgām un arī sadzīves lietām, bieži ir blakus Sai Babam, uzrunā tautu dažādos pasākumos) tiekas ar krieviski runājošiem ašrama iemītniekiem, tāpēc nevienas krieviski runājošas grupas muzejā nav un viņš ir brīvs un gatavs mums pastāstīt visu, kas te ir atspoguļots. Vēl viņš teica, ka pats Dievs mūs ir šodien pie viņa atsūtījis. Un šis cilvēks zina par Latviju un ir te arī bijis. Līdz ar to, muzeja apmeklējums izvērtās par īstiem svētkiem. Muzeju jau slēdza ciet, bet mums vēl atļāva te pakavēties un mēs pat iepazināmies ar muzeja direktoru.

Muzejā mēs pirmo reizi uzzinājām par Anilu Kumaru. Kad jautāju, kas viņš ir, gids ieteica mums noteikti ar viņu iepazīties un palūgt viņam tikšanos ar mūsu grupu, kaut gan viņš ir ļoti aizņemts, bet, kas zina, varbūt mums palaimējas, un viņš piekrīt ar mums tikties. Trīs dienas mēs mēģinājām satikt šo cilvēku, bet likās viņš ir tik pat nepieejams, kā Sai Baba. Visi viņu zina un sajūsminās par viņu, bet kā ar viņu iepazīties un satikties, neviens nezin.

Jautāju par viņu arī saviem draugiem indiešiem, uz ko viņi man teica: „Nemeklē starpniekus, ej pie viņa pa taisno. Svētdienās viņš lasa lekcijas, kuras var apmeklēt ikviens. Aizejiet uz lekciju un pēc lekcijas parunā ar viņu.” Tā mēs arī darījām. Un es esmu tik pateicīga Sai Babam, ka viņš ir devis man un manai grupai padomdevējus, kas virza un parāda, ko darīt, bet visu darām mēs paši.

Anils Kumars ir tik spilgta un vieda personība, ar unikālu humora izjūtu un atvērtu, mīlestības pilnu sirdi. Būt viņa lekcijā tik tiešām bija dāvana. Par sarežģītiem jautājumiem, atbildes uz kuriem meklē tik daudzi, viņš runāja vienkāršiem vārdiem, minot visiem saprotamus piemērus, un to visu viņš izrotāja ar humora pērlītēm. Skaisti!

Pēc lekcijas daudzi cilvēki nāca viņam klāt un mēģināja dabūt atbildes uz saviem jautājumiem. Bija cilvēki, kas pat lūdza viņu parunāt ar Sai Babu, lai viņš viņiem rada kādu brīnumu, uz ko Anils Kumars tikai pasmējās un mīļi atbildēja, ka tas nav viņa spēkos, jo viņš nav Sai Baba, viņš ir Anils Kumars. Tad pienāca arī mana kārta runāt, un es teicu, ka nelūdzu viņam ne brīnumus, ne arī lūgt Sai Babu tikties ar mums, bet gan lūdzu tikai 1 stundu viņa laika, lai varētu iztulkot lekciju maniem cilvēkiem, kas, angļu valodas nezināšanas dēļ, nevarēja pilnībā izbaudīt tās burvību. Tie droši vien bija īstie vārdi, jo viņš piekrita nākošajā diena tikties ar mums. Kad pastāstīju saviem indiešu draugiem, ka mums būs tikšanās ar šo cilvēku, viņi bija izbrīnīti un arī priecīgi, jo tikšanās diena ir pirmdiena un Anils Kumars šajā dienā parasti lasa lekcijas universitātē un nav pieejams.

Tikšanās notika Samati dārzā – Sai Babas vecāku piemiņas vietā. Anils Kumars ieradās labā noskaņojumā, kādā viņš ir vienmēr. Viņš atnāca ar video operatoru, kas filmēja mūsu tikšanos. Anils Kumars teica, ka Latvijas vārdu šeit dzird pirmo reizi, kaut gan skaidrs, ka cilvēki no Latvijas te ir bieži viesi. Saruna notika draudzīgā noskaņojumā, viņš deva atbildes uz mūsu jautājumiem, un es jutos tik pagodināta, ka varēju sēdēt šim cilvēkam blakus un būt par viņa tulku, un esmu tik pateicīga Sai Babam un visiem cilvēkiem no manas grupas, kas piedalījās šajā sarunā, palīdzēja tulkot un uzdeva jautājumus. Paldies!

Uz šo tikšanos bija atnācis arī mūsu jaunais draugs no muzeja.

Pēc sarunas video operators piedāvāja mums ierakstu, ko, kā dāvanu, pēc pāris dienām es arī saņēmu. Gids no Džoti muzeja lūdza viņam ierakstu arī no tikšanās reizes ar krievu grupu, kas notika pāris dienas iepriekš, taču operators atbildēja, ka par šo tikšanos neko nezināja, jo viņš nāk filmēt Anila Kumara sarunas tikai tad, kad Anils Kumars uzaicina.

11 dienas Sai Babas ašramā pagāja ļoti ātri, un pēdējās dienās daudzi no grupas juta skumjas pēc mājām, kas mijās ar skumjām, ka jāatgriežas mājās.

Mājupceļā devāmies 13.februāra rītā. 7 stundas lidojām no Deli līdz Helsinkiem, tad vēl 40min no Helsinkiem līdz Rīgai. Pārlidojuma no Helsinkiem līdz Rīgai laikā sēdēju lidmašīnā 13.vietā. Piektdiena, 13.februāris, 13.vieta lidmašīnā... Daudziem cilvēkiem 13 asociējas ar kaut ko negatīvu, taču, manuprāt, tie ir aizspriedumi un novecojis priekšstats par to. Vismaz savā dzīvē neko sliktu no šī skaitļa es neesmu piedzīvojusi.

Rīgā, izkāpjot no lidmašīnas, prātā ienāca doma, ka es nesaņemšu savu čemodānu. Šī doma man šķita amizanta. Kad sākās bagāžas dalīšana, tik tiešām, visi no manas grupas saņēma savus čemodānus, bet manējais... bija kaut kur aizkavējies. Un tad es atcerējos sapni, ko biju redzējusi pāris mēnešus pirms brauciena. Tajā es skaidri redzēju, ka atbraukšu no Indijas un man pazudīs bagāža. Man sapnī pat bija pateikts, ka viņa būs aizkavējusies Helsinkos. Šajā sapnī es redzēju daudzas lietas, kas man pirms brauciena bija jāsakārto, ko es arī izdarīju. Un es atcerējos arī šī sapņa turpinājumu... kas sekos pēc bagāžas nozaudēšanas... Tāpēc to, ka mans čemodāns nebija Rīgā, uztvēru pat ar prieku. Šis notikums bija zīmīgs man. Pēc dienas mans čemodāns beidzot atceļoja līdz Latvijai un tika tieši man uz mājām, uz Rēzekni, atgādāts. Līdz ar to, ja sākumā kādam likās piektdiena, trīspadsmitais datums, trīspadsmitā vieta lidmašīnā par kaut ko sliktu vēstošu, čemodāna pazušana, kā šīs sliktās nojautas apliecinājums, tad situācijas risinājums – čemodāna atgādāšana no Rīgas uz Rēzekni, patiesībā bija man kārtējā dāvana no Dieva. Nebija jāraizējas, kā es ar tik lielu nastu tikšu līdz mājām. Tas tikai apliecina, ka brīžiem tas, kas liekas negatīvs, šausmīgs, var izrādīties Dieva rūpes par tevi.

Šis brauciens bija brīnišķīga dāvana ikvienam. Kādam izdevās atbrīvoties no negatīvām enerģijām, kuru transformācijai Latvijā varbūt paietu gadi, kāds no blokiem, kas neļāva atrast sev tīkamu darbu, kāds atpūtās no ikdienas, kuras spiediens jau vairs nebija panesams, kāds atguva ticību Radītājam, ka par viņu rūpējas, mīl un sargā, kādam atvērās spējas, kas līdz šim bija kaut kur dziļi noslēptas, kāds sakārtoja savu fizisko ķermeni. Katram dāvanas bija savas un to pasniegšanas veids – atšķirīgs. Bet bija arī kopīgas dāvanas, kuru atspulgu es pamanīju ikviena acīs – iedvesma turpināt Gaismas un Mīlestības ceļu, iedvesma radīt un ģenerēt idejas, kas var šo pasauli piepildīt ar arvien jaudīgāku Gaismu un Mīlestību, drosme, pārliecība un apņēmība šīs idejas īstenot, jo idejas, kas rodas esot ašramā vai tūliņ pēc atbraukšanas nav sagadīšanās, bet bieži vien atbilde uz jautājumu „Kas ir manas dzīves mērķis? Kas man ir jādara?”.

Par šo braucienu var runāt vēl un vēl, jo ikdienu un ikvienam no grupas bija gan mazi, gan lieli brīnumi. Esmu pārliecināta, ka katrs var uzrakstīt grāmatiņu par savu ceļojumu. Un lasot tās, jums liksies, ka šie cilvēki bija 25 dažādos braucienos.

Priekš sevis esmu ieguvusi apliecinājumu, ka Radītājs ļoti, ļoti mūs mīl un VIENMĒR ir kopā ar mums, un lai arī brīžiem liekas ir tik smagi, viss jūk un brūk, tad tādos brīžos ir jāatceras tikai viens – Radītājs tevi mīl, un ja arī kaut kas sabrūk tavā dzīvē, tas tikai nozīmē, ka Radītājs atbrīvo vietu, lai tu vari uzcelt kaut ko jaunu un skaistu. Ja tu ej Gaismas un Mīlestības ceļu, strādā ar sevi un kaut reizi dienā skaļi pasaki, ka tu dod atļauju Gaismas spēkiem būt ar tevi un palīdzēt tev, tad tu esi pasargāts, un lai arī pārmaiņas ir neizbēgamas, viņas ir nevis posts, bet gan kaut kā labāka, skaistāka, lietderīgāka priekš tevis sākums.

Esmu ļoti pateicīga ikvienam, kas padarīja šo braucienu iespējamu. Esmu laimīga spēlēt šo teātri, ko saucam par dzīvi, un esmu tik priecīga, ka tik labi aktieri-dvēseles ir piekrituši spēlēt manā teātra uzvedumā. Paldies!

Atgriežoties mājās, es lūdzu Sai Babam iespēju šogad vēlreiz doties pie viņa, vēl reizi ienirt šajā bezgalīgajā beznosacījuma mīlestības okeānā, kas ir Sai Babas daršani un dzīve āsramā. Vai Viņš sadzirdēja manas lūgšanas?

Šī bija trešā reize, kad biju ciemos pie Dieva, pie Sai Babas, un visi braucieni apliecināja, ka Sai Baba ļoti mīl cilvēkus no Latvijas – ceļojumi kārtojas harmoniski, Indija draudzīgi uzņem mūs, rūpējas par mums. Un mani nepamet sajūta, ka daudzi ir saņēmuši un vēl saņems ielūgumu jau šī gada oktobrī kā vienota grupa doties ciemos pie Dieva, uz sapņu zemi Indiju. Daži to jau zina, bet daži vēl nē. Ja jūtat sirds un saules pinuma apvidū ilgas, vēlmi doties uz Indiju, bet ir vēl kādas šaubas, raizes, vai arī kādi šķēršļi, tad jums tikai jālūdz Sai Babas palīdzību un brīnumi sāksies – jūsu ceļš uz Indiju, ciemos pie Dieva, tiks uzrakstīts kā skaista, brīnumiem pilna pasaka, kas oktobrī kļūs par realitāti.

Mums ir dots laiks sagatavoties jaunam ceļojumam ciemos pie Dieva.

Lai top!

 

Ar mīlestību, Rita Ivanova

 

Šo rakstu uzrakstīju 2009.gada februārī.

Kad rakstu šo piezīmi, ir 2012.gada maijs. Ir pagājuši nu jau 4 gadi kopš dienas, kad pirmo reizi apciemoju Indiju, un šo četru gadu laikā esmu bijusi Indijā nu jau 14 reizes, bet katrs brauciens bija kā jauna nodaļa ļoti biezā un senā grāmatā, kurā ir rakstīts par visiem cilvēkiem, arī par mani, par dzīves kārtību un likumiem, par Dievu un cilvēku attiecībām ar Viņu. Šajā grāmatā ir rakstīts par tuvajiem un mīļajiem, par skolotājiem, par nezināmiem cilvēkiem, par to, ko mana dvēsele vēlas, ko vēlas citu cilvēku dvēseles. Kad kārtējā nodaļa ir izlasīta, sirdī ir prieks, iedvesma, pārliecība par to, ko darīsi tālāk. Tad atgriezies mājās. Vēl ilgi kavējies atmiņās par izlasīto... Tad gribas uzzināt vēl... Kas ir rakstīts nākamajā nodaļā?

Šī grāmata ir tikai vienā eksemplārā un tā glabājas Indijā :-) Bet tai piemīt brīnumaina īpašība - tas, kas šo grāmatu atver, kļūst par stāsta, kas tajā ir rakstīts, galveno varoni!

Kopā ar mani uz Indiju ir atbraukuši jau vairāk nekā 100 cilvēki. Un neviens nav atgriezies mājās ar nožēlu vai vilšanā sajūtu.

Brauciens uz Indiju var atklāt arī Tev, kas šajā grāmatā ir rakstīts par Tevi!

Ar prieku aicinu pievienoties braucieniem:

1)    09.07. – 25.07.2012.

2)    07.10. – 26.10.2012.

 

Rita Ivanova