„Es esmu Dievs. Un tu arī esi Dievs. Ir tikai viena atšķirība starp
Mani un tevi – tas, ka Es to zinu, bet tu to pilnīgi neapzinies.” – Tā
ir atbilde, ko Bhagavans Sri Satja Sai Baba dod cilvēkiem, kas apšauba Viņu par
Viņa identitāti un dievišķību.
Šī fundamentālā patiesība par cilvēka dievišķo dabu ir Viņa misijas un
vēstījumu pamatā.
Sri Satja Sai Baba piedzima kā Sathyanarayana Raju 1926.gada 23.novembrī
Puttaparti ciemā, Andra Pradešs štatā Indijas Dienvidos. Viņš izcēlās citu
ciemata bērnu vidū ar īpašu garīgumu un viedumu, Viņš bija pazīstams kā „Guru”
vai „Brahmajnani” (Dievišķo pārzinošs). Taču tikai 1940.gada 20.oktobrī viņš
izteica vēsturisku paziņojumu, ka ir šī laika Avatārs (Patiesās dievišķības
iemiesojums).
Šodien miljoniem cilvēku no visiem kontinentiem, dažādām ticībām un
sabiedrības slāņiem atzīst Viņu kā Avatāru un Shirdi Sai Baba otro
reinkarnāciju. Tūkstošiem katru dienu apmeklē Prasanthi Nilayam, Viņa āšrams,
kas uzcelts Puttaparti ciemā, lai piedalītos Viņa samadhi daršanā.
Par savu misiju uz Zemes Sai Baba teica: „Šis Sai atnācis, lai
sasniegtu galveno mērķi – visas cilvēces apvienošanu vienā ģimenē caur brālības,
apliecinājuma un katras būtnes Atmiskās (Atma –Pats) Realitātes apgaismošanas
saitēm, parādīt Dievišķo, kas ir pamats, uz kura balstās viss Kosmoss, un kas
māca visiem atzīt kopējo Dievišķo Mantojumu, kas savieno cilvēku ar cilvēku, tā,
lai cilvēks var atbrīvot sevi no dzīvnieciskuma un pacelties līdz Dievišķajam,
kas ir viņa esamības mērķis.”
„Es neesmu nācis, lai izjauktu vai iznīcinātu kādu ticību, bet gan lai
stiprinātu katru viņa ticībā tā, ka kristietis kļūst labāks kristietis,
musulmanis – labāks musulmanis, un hindu – labāks hindu.”
Viņa pilnīgas cilvēka dzīves formula sastāv no 5 pamatelementiem – Sathya
(Patiesība), Dharma (Taisnīgums), Shanthi (Miers), Prema (Mīlestība) un
Nevardarbības princips (atteikšanās no vardarbības).
Sai Baba ir neizsmeļams Tīrās Mīlestības okeāns. Viņa projekti – bezmaksas
slimnīcas, skolas un koledžas, bezmaksas dzeramā ūdens piegāde vai bezmaksas
mājvietu projekti, viss tas atspoguļo Viņa bezgalīgo mīlestību un līdzjūtību
tiem, kas ir trūkumā un mazāk priviliģēti.
Viņš iedvesmoja un turpina iedvesmot miljoniem cilvēku ar savas dzīves
piemēru, apliecinot, ka kalpot cilvēkiem ir kalpot Radītājam.
Kas ir Avatārs?
„Avatārs” nozīmē Augstākās Būtnes reinkarnācija (fiziska izpausme). Vārds
„Avatārs” radies no sanskrita „Avataranama”, kas nozīmē „nolaišanās”, un parasti
ar to tiek domāts – Dievišķā apzināta nolaišanās mirstīgajās valstībās, lai
cilvēcei parādītu Absolūto Patiesību un atgādinātu cilvēkiem par viņu patieso
dievišķo būtību. Kaut arī Avatāri var parādīties dažādās formās un dažādos
laikos, vietās un apstākļos, viņi visi ir Viena Augstākā Dieva izpausmes.
Sai Baba saka, ka Bezformas Dievs iegūst formu un nolaižas uz Zemes, lai
apliecinātu Viņa bezgalīgo mīlestību un pieķeršanos cilvēcei. Avatārs –
noslēpumains, taču apbrīnojams atsevišķas apziņas un Dievišķās Apziņas
sajaukums. Avatārs izturas kā cilvēks, lai cilvēce var just radniecību ar Viņu,
bet paaugstinās līdz Viņa pārcilvēcīgām virsotnēm, lai cilvēce var tiekties pēc
šīm virsotnēm.
Katru reizi, kad Taisnīgums samazinās un ļaunums pieaug, Dievs laiku pa
laikam iemiesojas, lai atbalstītu Taisnīgumu, aizsargātu Tikumīgo un iznīcinātu
ļauno.
Avatārs parādās ik reizi, kad pasaule pārdzīvo garīgo un morālo krīzi.
Avatārs atnāk, lai saglabātu Dharmu (Taisnīgumu) un paaugstinātu universālo
apziņu.
Kāpēc Dievs iemiesojas?
Varbūt kādam rodas jautājums, kāpēc pašam Dievam vajadzētu iemiesoties? Kāpēc
Viņš nevar īstenot uzdevumu – atjaunot Taisnīgumu, caur daudziem maznozīmīgākiem
dieviem un eņģeļiem, kas ir Viņa komandā?
Mugalu imperators Akbars reiz uzdeva šo jautājumu saviem galminiekiem, jo
smējās par hinduisma ideju par Bezformīgā Dieva formas pieņemšanu un nolaišanos
pasaulē kā Avatārs, lai glābtu Dharmu (Taisnīgumu). Birbals (pazīstams Akbara
svītas galminieks, kas atšķīrās ar savu atjautību un viedumu) lūdza dot viņam
nedēļu laika, lai atbildētu uz šo jautājumu. Pēc dažām dienām, esot uz
imperatora pastaigu laivas, uz kuras atradās imperators ar savu ģimeni, lai
pavizinātos pa ezeru, Birbals pārmeta pāri bortam lelli, kas līdzinājās
imperatora dēlam, un kliedza: „Ai, princis iekritis ūdenī!” To dzirdot,
imperators nevilcinoties ieleca ūdenī, lai glābtu dēlu. Birbals tad arī atklāja,
ka tā ir tikai lelle, un princis ir drošībā. Viņš mīkstināja Akbara dusmas,
paskaidrojot, ka viņam bija jāizspēlē šī drāma, lai parādītu hinduisma ticības
taisnību, ka Dievs pieņem cilvēka formu, lai glābtu Taisnīgumu, nepilnvarojot
kādu citu personu to paveikt. Akbars varēja likt kādam no kalpotājiem, kas bija
laivā, ielekt ūdenī un izglābt princi. Taču viņa pieķeršanās zēnam bija tik
liela un situācijas bīstamība prasīja nekavējoties rīkoties, ka imperators pats
ieleca ūdenī, lai izglābtu dēlu no noslīgšanas. Taisnīguma pagrimums ir tik asa
traģēdija, un Dieva pieķeršanās, ko Viņš jūt pret labiem cilvēkiem, ir tik
spēcīga, ka Viņš pats atnāk, lai izglābtu.
